VIKTORIJA

Manas upes. Atzīšanās.

Pie avota, pie mazas upītes,
kas līkumo pa pļavām senlejā,
es uzāvu reiz rasas kurpītes
un bridu sevi meklēt Abavā…

…tur neatradu. Gāju tālāk.
Kā vilnis šūpojos es Daugavā –
saulē un vējā, jūrai tuvāk,
bet nonācu jau atkal upē – Maskavā…

…meklēju sevi Kūrā un Aragvi,
un tur, kur krastus skalo � prē…
Jau nonēsāju rasas kurpītes savas,
bet dzīve teica: – Meklē,meklē!..

Kāds mani paņēma aiz rokas,
ne vārda nesakot, kā kino mēmā…
Es sapratu, ka tikai tagad sākos.
Un to ar mani izdarīja SĒNA.

…Tagad es esmu tilts pār Lifi,
kas citas sirdis pāri dzīves upei nes.
Bet pie tām upēm, kam reiz gāju pāri,
zied manis iestādītas ābeles…

VAI DZĪVI VAR MĒRĪT UPĒS?..

Dublina
2007