baltic-ireland.ie

VIKTORIJA

…

Naktī gulbji pie loga man nāk
un tumšajā ūdenī klusē.
Es neprotu dzīvot savādāk –
tikai ar gulbjiem sirds pusē.

Vēja vārdi ir tukši kā caurvēja vārti,
man nav spēka tos saturēt ciet.
Dzīve paiet kā mirklis – ātri,
tikai mākoņi iet un iet,
aizpeld tur, kur līdz apvārsnim jūra.
Man par maz vēl. Man nepietiek.
Kalnam pieglaužu kaistošo vaigu –
sūnām apaudzis akmens prot dziedēt.
Varbūt, izlūgšos akmenim laiku –
plaukstās neizsmelts siltums grib ziedēt.
Naktij neslēpšu vārdus, kas pulsē
pirkstu galos, atverot logu –
gulbji atnāk un paliek sirds pusē,
lai es vārdiem dzīvību dotu…

DUBLIN.
2007