Katram no mums ir savs stāsts, kādēļ mēs esam Īrijā. Un katram savādāk ir iegrozījusies dzīve jaunajās mājās. Citam ir paveicies vairāk, citam mazāk. Ir dzirdēti stāsti par ļoti pretīmnākošiem, godīgiem un izpalīdzīgiem darba devējiem. Bet tikpat bieži saņemam jautājumus, kā cīnīties pret negodīgiem bosiem.
Piedāvājam jums stāstu par Armanda Aļķa uzvaru Strādnieku tiesā un 5500.- € saņemšanu.

Armands Aļķis Īrijā dzīvo no 2006. gada augusta. Darba gaitas uzsāka apzaļumošanas firmā “B.C. Plant Scape”, Tralee. Firmā strādāja pats boss Bernard Cantillon un vēl četri latvieši. Nedēļā bijis jāstrādā līdz pat 70 h un nekad mazāk par 55 h. Alga par tik daudzām stundām tikai 400.- €. Uz Armanda jautājumiem, kādēļ tik maza alga, Cantillon kungs nekad nav uzskatījis par vajadzīgu atbildēt. Pagājušā gada pavasarī pēc vairākiem konfliktiem, boss paziņojis, ka Armandu ar firmas transportu uz darbu vairs nevedīs – var iet prom no darba vai arī darba vietā jānokļūst saviem spēkiem. Pēc šī gadījuma Armanda pacietības mērs bija pilns un viņš sāka savu ceļu taisnības meklējumos.
Armands uzzināja, ka Pilsoņu Informācijas centros (Citizens Information) ir pieejamas anketas, kuras jāaizpilda un jānosūta Strādnieku tiesai (Labour Court). Noteikumi paredz, ka aizpildot šīs anketas, tas ir jādara zināms arī darba devējam. Būdams godīgs rezidents, Armands informēja savu bosu Bernard Cantillon, ka ir nosūtījis sūdzību Strādnieku tiesai. Cantillon kungs, protams, nav bijis stāvā sajūsmā par tādu sava darbinieka rīcību, tomēr darba nedēļu saīsinājis līdz 48 h un sācis izsniegt algas lapiņas (Payslip). Darba apstākļu uzlabojumi ilga veselas divas nedēļas, tālāk viss iegājis vecajās sliedēs.
2007. gada jūlijā pienāca atbilde no Strādnieku tiesas, ka iesniegums saņemts un tiks izskatīts rindas kārtībā. Divus mēnešus vēlāk Armands iestājās SIPTU.
Oktobrī stāsta varonis nolēmis izmantot ikgadējo atvaļinājumu. Bet par atvaļinājuma naudu no bosa saņēmis sekojošu atbildi: “Gribēji, lai būtu Payslip, tad atvaļinājuma nauda pirms brīvdienām nepienākas, nāc katru nedēļu pakaļ naudai”. Armands, tagad jau būdams SIPTU biedrs, griezās pēc palīdzības arodbiedrībā. SIPTU paskaidroja, ka atvaļinājuma nauda pilnā apmērā obligāti ir jāizmaksā pirms atvaļinājuma. SIPTU pārstāvis piezvanīja Cantillon kungam un pateica, ka visa Armandam pienākošās naudas summa jāizmaksā ne vēlāk kā līdz plkst. 19.00 šajā pašā dienā. Tas arī tika izdarīts. Bet ar to arī darbs firmā “B.C. Plant Scape” bija beidzies, atgriezies no brīvdienām, Armands uzzināja, ka ir atlaists.
Decembra beigās no Strādnieku tiesas pienāca vēstule, kurā bija teikts, ka lietu izskatīs 2008. gada janvāra sākumā. Uz tiesu ieradās gan Armands Aļķis, gan Bernard Cantillon. Bijušais boss savu vainu atzina un neiebilda pret izvirzītajām apsūdzībām. Tika aprēķināts, ka Cantillon kungs savam darbiniekam ir parādā gandrīz 10000.- €. Pēc nodokļu nomaksas parāda summa sastāda 5500.- €. Tiesa piesprieda Cantillon kungam samaksāt savam darbiniekam visu parāda summu 5500.- € divu nedēļu laikā.
Ar mazu nokavēšanos Bernard Cantillon samaksajā savam bijušajam darbiniekam tiesas piespriesto summu.
Bijušie kolēģi latvieši no “B.C. Plant Scape” ļoti skeptiski izturējās pret šādu taisnības meklēšanu, tomēr Armands pierādīja, ka likumi darbojas.
Šis stāsts kārtējo reizi pierāda, ka par savām tiesībām var un vajag cīnīties.