Kā jau portāla lasītāji būs pamanījuši, cenšamies jūs iepazīstināt ar mūsu tautiešiem, kas dzīvo un strādā šeit, Īrijā. Šoreiz piedāvājam sarunu ar cilvēku, kurš no Latvijas ir devies uz kaimiņu salu – Angliju.
Rimants jau vairāk kā gadu strādā Anglijā Daugavas Vanagu Fondam piederošajā muižā „Straumēni”, kur ir iekārtots veco ļaužu pansionāts. Četrus gadus atpakaļ dzīves līkloči aizveda viņu no Kuldīgas uz Dāniju, pēc tam – Skotiju, bet šobrīd Rimanta dzīves un darba vieta ir Anglijā.
Jautāts, kurā no valstīm ir vieglāk, viņš atsmej – nekur nav viegli, visur ir jāstrādā. Tomēr, nopietni runājot, Dānijā bijis visgrūtāk iejusties, ko Rimants pamato ar to, ka šī valsts ir bagātāka.

„Straumēni” ir arī Anglijas latviešu sabiedriskais centrs, kur notiek dažādi pirmās emigrācijas tautiešu sarīkojumi. Šī ir vieta, kur pavisam tieši un neizbēgami saskaras, ja tā var teikt, divas emigrācijas – pēckara un šodienas. Rimants stāsta, ka attiecības starp šiem cilvēkiem nav viennozīmīgas. No šejieniešiem ir pieredzēta gan negatīva attieksme kā pret vieglas dzīves tīkotājiem, gan arī sapratne. Viņš uzskata, ka viss tomēr ir atkarīgs no paša cilvēka, nevis no tā, vai tu esi šodienas vai pēckara laika emigrants. Reizēm gan griboties atgādināt, ka patiesībā jau mēs visi esam līdzīgi, neskatoties uz to, ka iemesli Dzimtenes atstāšanai ir dažādi.
Par saviem iemesliem, kāpēc aizbraucis no Latvijas, Rimants saka, ka vienkārši apnicis par grašiem strādāt 12 stundas dienā bez brīvdienām. Lai arī darbs bijis gana prestižs, jāstaigā bija uzvalkā un ar kaklasaiti, Rimants iekāpa kuģī un aizbrauca uz Dāniju slaukt govis.
Šobrīd viņš ir viens no 30 latviešiem, kas strādā ar vecajiem ļaudīm – pansionāta iemītniekiem, bet nedēļas nogalēs ir bārmenis vietējā bārā. Pansionātā strādājošie latvieši nav jaunāki par 38 gadiem. Iespējams, ka tas ir darba specifikas dēļ, jo iemītnieki ir cienījamā vecumā un daļa ir guļoši. Tas nozīmē, ka darbiniekiem ir jāprot gan izcilāt un apmazgāt, gan apmainīt pamperus, gan būt iecietīgam pret veco ļaužu kaprīzēm.
Atbraucot uz Angliju, valodas zināšanu Rimantam nebija, bet šobrīd jau ar to problēmu nav. Viņš uzsver, ka vietējie prot novērtēt to, ka cilvēks cenšas runāt. Ja centīsies anglim pateikt, ko vēlies, kaut nepareizā valodā, viņš noteikti palīdzēs un paskaidros, bet ja liksi saprast, ka neko nesaproti, tad attieksme gan nebūs pozitīva.
Par notiekošo Latvijā Rimants saka īsi – palasu ziņas internetā un braukt atpakaļ negribas. Viņš ir Anglijā uz palikšanu un ir laimīgs par to, ka, aizbraucot ciemos pie savējiem, var viņiem palīdzēt un atbalstīt. Viņš uzskata, ka tikmēr, kamēr Latvijā pie varas būs tie politiķi, kas pašlaik, nekas nemainīsies un cilvēki turpinās braukt prom.
Rimanta stāsts tikai vēlreiz apliecina, ka nav nekur pasaulē Laimes zemes, kur visu var iegūt tāpat vien. Lai kur mēs būtu, visur ir jāprot strādāt un būt cilvēkam. Atšķirība ir tikai tajā, ka Pasaule to novērtē, bet Tēvzeme vai nu neprot vai negrib.