Dīvaina sajūta pamostoties Imantas dzīvoklī. Tā, it kā būtu teleportējies. Guļu aizvērtām acīm un ieklausos skaņās. Viss ir pazīstams līdz pēdējam sīkumam un klāt nav nācis nekas jauns. Aiz loga aizdūc tramvajs, trepju telpā ņaud kaķis un lejā kaimiņiene kliedz uz bērniem. Esmu atpakaļ pagātnē. Ja nu tiešām? Un nav nekādas Īrijas bijis? Super! Kas man būtu tagad jādara, kur jāiet, kas jānokārto? Mēģinu iejusties pagātnes lomā un dīvainā sajūta, kas apņem kā neredzams mākonis, liek izlekt no gultas. Stress. Opiņā! Nu nē, šito es vairs negribu. Neapmaksātu telefona sarunu atgādinājumus, pieklājīgas draudu vēstules no Latvenergo vai Creditreform.
Labāk, lai tas laiks paliek pagātnē, laiks, kad katru vakaru likās, ka galvā mirgo sarkana lampiņa un, mierinot sevi, liku lietas pa smadzeņu plauktiem. Rīt, beidzot rīt es sākšu dzīvot, kompānija noslēgs to zelta līgumu un viss būs kārtībā. Būs gandarījums, būs nauda, Varēs sakārtot lietas… Tā nu sanāk, ka rītdiena ir (bija) mūžīga. Tā sanāca. Noņēmu rozā brilles un lietas sāka kārtoties.
Rīta cēliens paiet meklējot dažus nepieciešamus dokumentus. Nav. Jāiet būs uz arhīvu, lai izgatavo jaunu laulības apliecību. Patīkama kundze arhīvā man visu izskaidro un nepaiet ne pusstunda, kad viss ir kārtībā. Par dokumentu samaksāju latu, par to, ka jāpārskaita šis lats, bankā jāmaksā vēl lats un 5 santīmi. Kopā Ls 2.05. Bet Īrijā tagad varēs nokārtot marriage tax.
Mēģinu pieteikt vizīti pie Viasat bosa. Uzzinot, no kurienes esmu un kādā sakarībā, administrācija mani pieklājīgi “atšuj”. Nav, izbraucis, utt. Nebūs. Ok, Viasats Īrijā nebūs. Nākamā instance – VID. Jāpaņem firmas izdrukas, atskaišu kopsavilkums. Izrādās, ka beigušās paraksta tiesības, jācilpo uz Uzņēmumu reģistru. Iesniegums. 10 lati valsts nodeva, 8 lati par ziņojumu “Latvijas Vēstnesī”. Nu labi! Sakarā ar visu to, arī bankā konts ir ciet un pēdējos divus mēnešus VID nav dabūjis 35 santīmus riska nodevu. Vēl trakāk – uzlikts inkasso. Kopējā parāda summa Ls 0,64. Ārprāts! No Hansa bankas lūdzu pārskaitīt uz valsts kasi milzīgo parāda summu, pat vairāk – 1 latu. Nav problēmu, tikai Jums tas dārgi maksās. Par šādu pārskaitījumu, ja nav konta „hansenē” jāmaksā Ls 3,80. Nu ok, valsts kase tiek pie lata un 20 santīmiem, un Hansa banka pie 3,80. Kopā 5 lati. Yes!!! Bet parādi ir jākārto. Pats jau pie visa vainīgs. Es sāku nogurt. Jo noķeru no rīta izdomāto stresu.
Zvana draugs. Vakarā jābrauc pie drauga. Vismaz viens cilvēks normāli dzīvo. Sava kompānija, no vizītkartēm, maketiem un drukas darbiem līdz web dizainam.
Skaisti, superīgi atjaunota māja, ideāla kārtība. Sētā džips. Idille. Jauka ģimene. Cepam gaļu, malkojam viskiju. Ciemos vēl viena ģimene. Vārds pa vārdam… uz savas zemes ar kredīta palīdzību uzbūvētas vairākas rindu mājas. Biznesam. Cerībā uz peļņu. Labs biznesa plāns. Galvenais – reāls. Bankai 3 mēnešus nekas nav maksāts atpakaļ, jo mājām nav pircēju. Bankai arī mājas nevajag. Cilvēki novesti tik tālu, ka, lai tiktu vaļā no kredīta, ir ar mieru visu atdot par kredīta summu. Kamēr vēl nav tiesa, tiesu izpildītāji, procenti un viss tālāk sekojošais.
Vakara gaitā draugs pie ugunskura pēkšņi saka – man Jums ir paziņojums. Jūs to uzzināt pirmie. Nedēļu atpakaļ nopirku biļeti vienā virzienā…. Viens klients reklāmas budžetu samazināja par 40 000, divi atteicās, vairāki to novirza uz algu fondu. Neredzu citu izeju. Anglijā, Bristolē dzīvo krusttēvs. Valoda ir, gribētos, protams, strādāt savā reklāmas jomā, bet varu strādāt arī ar rokām. Iestājas smeldzīgs klusums…
Kādam tas jau aiz muguras, kāds jau tur ir, kādam vēl viss priekšā.
Quo vadis, Latvija?
Turpinājums sekos…
Arturiņam Maltiņam
Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.