Man „draugos” ir Andris, kuram patīk arī „zoli” spēlēt. Tas tā – erudīcijai. Bet viņa fotogalerijā kādā no bildēm ieraudzīju milzīgu līdaku. Diezin vai noķert tik lielu zivi varētu nepieredzējis un makšķerēšanas teoriju neapguvis cilvēks? Izdomāju, ka jāparunājas. Andris stāsta, ka makšķerēt sācis agrāk nekā pīpēt. Apmēram no trešās klases gadu vecuma. Var droši teikt, ka viņš ar šo lietu nodarbojas jau aptuveni trīsdesmit piecus gadus. Smēķēšana sen jau nomesta. Taču atmiņas par bērnībā apgūto Biksēres ezeru Madonas rajonā izmaina Andra balsi. Atmiņas, kā tajos laikos bija no kadiķa speciāli priekš Lubānas ezera uztaisīts spininga kāts, vecā, labā „Ņevas” spole, un viss tas tika testēts vairākus gadus. It kā kadiķis resns, toties gana „pederīgs”.

Arī harpūna izmēģināta. Rekords – četras stundas bez hidrotērpa. Laiki mainās, ūdeņi aiztek, cilvēki dodas uz Īriju. Andris makšķerē arī šeit.
Kas gan var būt jaukāks par saullēkta sagaidīšanu pie ūdens ar makšķeri rokās! Kā brīvs sestdienas rīts, tā uz ezeru prom. Tu esi izlādējies un uzlādējies pa jaunam. Un nevienam neesi pāri nodarījis. Tas gan ir nenoliedzami – kas māk, tam nāk. Iespējams ka Latvijas jaunais sama rekords – 76,1 kg ir nejaušība. Jo nekur attiecīgajā literatūrā nav pamācību, kā ķert tādus kilogramus. Bet ja zivis neķeras, vienkārši sēdi un pārdomā dzīvi. Tomēr pēdējā laikā iecienītā makšķerēšanas vieta Andrim ir Blessingtonas ezers netālu no Dublinas. Stāsta, ka no turienes piegādā dzeramo ūdeni Dublinai. Sezonas atļauja vai licence nemaz nav tik dārga, un sava artava tiek ieguldīta lietā. Blessingtonā praktiski nav reizes, kad kaut kas nebūtu pieķēries. Īsā laika perodā četras foreles līdz 35 cm, un protams katru reizi pa līdakai. Ir raudas, ir asari. Arī vēži ir. Par ņemšanu – tā nu rakstīts uz plakāta pie ezera, ka vienu līdaku zem 3 kg dienā drīkst paturēt. Un lai cik grūti būtu, reizēm jāizmanto moderno „noķer un atlaid” principu. Vai jāriskē, pagaidām nezinot, ar ko tas draud šeit, Īrijā. Droši vien labāk ir to neuzzināt.
Izskatās, ka upē, kura ietek ezerā varētu būt arī zuši. Paziņu lokā kā anekdoti stāsta, ka īri esot izdomājuši, ka zutis ir kaitīga zivs, jo apēdot citu zivju ikrus. Pats interesantākais, kā ar to viņi cīnās! Ja noķer zuti, to nenogalina, bet aizmet cik vien tālu var pļavā. Latvijā gan zuši ir gudrāki. Viņi māk pa pļavu aizlīst atpakaļ uz ūdeni. Bet lūk, kas rakstīts par zušiem: Nenobrieduši īpatņi sastopami saldūdeņos un jūras piekrastē. Nārstot dodas uz Atlantijas okeānu, Sargasu jūru, 4-7 tūkst. km tālu no Eiropas. Pārvietošanās ātrums 63 km diennaktī. Kāpuri 1,5-3 gadu laikā ar Golfa straumi tiek atnesti līdz Eiropas krastiem. Pārvērtušies par “stikla zušiem”, kas pēc formas ir līdzīgi pieaugušiem, taču caurspīdīgi, tie ienāk Francijas, Anglijas un citu zemju saldūdeņos. Daļa sasniedz arī Latvijas piekrasti. Dienā mēdz ierakties dūņās vai palīst zem akmeņiem vai siekstām. Aktīvāks tumsā.
Makšķerēšana ir laba atpūta. Ja cilvēki ievēros visus likumus, tad nebūs problēmas ne cilvēkiem, ne zivīm. Atbrauc no makšķerēšanas un ir harmonija.