Sestdien, 27.septembrī, vācu luterāņu draudzes dievnamā un blakus esošajā mācītājmājā notika rudens talka, uz kuru bija aicināti arī latvieši, kas izmanto šīs telpas. Jau plkst.10.00 visapkārt baznīcai un mācītājmājai varēja redzēt aktīvu rosību – rūca zāģi un urbji, šņirkstēja zaru griežamās šķēres, tika rakts, grābts, griezts un slaucīts.
Bet – gandrīz visi darbīgie cilvēki sarunājās vācu valodā. No vairākiem desmitiem latviešu, kas gana bieži rosās vācu draudzes telpās, diemžēl uz šo talku bija ieradušies… Šeit varētu ļaut lasītājiem minēt…

Mūsējie bija trīs pieaugušie, ieskaitot mācītāju Uģi, un viens 6 gadus vecs puika, kurš nekā nevarēja saprast, kur gan ir palikuši pārējie strādāt gribētāji.
Labs jautājums – kur gan bija visi aktīvie latvieši: LBĪ ļaudis, „Mazā letiņa” un „Saulgriezītes” bērnu vecāki, koristi un latviešu draudzes cilvēki?
Ar patiesu prieku varēja vērot vāciešus, kas rosījās kopā ar bērniem, veicot svētīgu darbu un gūstot prieku gan no paveiktā, gan no kopā būšanas.
Tas rosināja uz pārdomām (bez vēlēšanās kādu „audzināt” vai kaut ko pārmest) – mēs, latvieši, taču esot strādīga tauta. Vai tiešām šajā materializētajā pasaulē drīz pratīsim būt čakli tikai tad, kad par to maksā?