baltic-ireland.ie

10 atbilde uz “Katoļu dievkalpojumi decembrī”

1. 

   TONNA+

   2009. gada 30. novembris

   Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).

   Administrācija

2. 

   TONNA+

   2009. gada 30. novembris

   Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).

   Administrācija

3. 

   TONNA+

   2009. gada 30. novembris

   “Šveiks un feldkurāts brauc noturēt karalauka dievkalpojumu”.
   Gatavošanās cilvēku slepkavošanai vienmēr notikusi dieva vai kādas citas cilvēku fantāzijā radītas un izdomātas augstākas būtnes vārdā.
   Senie feniķieši, pirms pārgrieza gūsteknim rīkli, tāpat noturēja svinīgu dievkalpojumu, kā to tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem, dara mūsdienu paaudze, dodamās karā, lai ar uguni un zobenu iznīcinātu savus ienaidniekus.
   Gvinejas un Polinēzijas cilvēkēdāji savus gūstekņus vai visādus nederīgus radījumus, kā misionārus, ceļotājus, dažādu tirdzniecības firmu pārstāvjus vai gluži vienkārši ziņkārīgos, svinīgi apēd tikai pēc tam, kad nesuši upurus saviem dieviem un izdarījuši visādas reliģiskas ceremonijas. Tā kā baznīctērpu kultūra pie viņiem vēl nav ieviesusies, viņi izrotā savus gurnus ar vainagiem no raibām meža putnu spalvām.
   Tāpat svētā inkvizīcija, iekams sadedzināja savu upuri, vispirms noturēja jo svinīgu dievkalpojumu, lielu svēto misi ar dziesmām.
   Noziedznieku sodīšana vienmēr piedalās garīdznieki, apgrūtinot ar savu klātbūtni notiesātos.
   Prūsijā pastors pavadīja nelaimīgo notiesāto līdz bendes cirvim, Austrijā katoļu ksendzs — līdz karātavām, Francijā — līdz giljotīnai, Amerikā — līdz elektriskajam krēslam, Spānijā — līdz garrotei, sēdeklim ar sarežģītu nožņaugšanas ierīci, Krievijā bārdains pops vadīja uz soda vietu revolucionārus utt. Un visur garīdznieki izdarīja dažādas manipulācijas ar krustā sistā tēlu, it kā gribētu teikt notiesātajam: «Tev tikai nocirtīs galvu, pakārs tevi, nožņaugs vai izlaidis tev cauri piecpadsmit tūkstošu voltu, bet kas gan viņam nebija jāizcieš»
   Arī pasaules kara lielais kaujamais sols neiztika bez garīdznieku svētības. Visu armiju mācītāji turēja dievkalpojumus un aizlūdza par tās puses uzvaru, kuras maizi viņi ēda.
   Garīdznieks ieradās tur, kur apkāva sacēlušos kareivjus Austrijas armijā, garīdznieks bija redzams tur, kur apšāva čehu leģionārus.
   Nekas nav mainījies kops tiem laikiem, kad laupītājs Vojtehs, ko vēlāk nosauca par «svēto», ar zobenu vienā un krustu otrā rokā iznīcināja Baltijas slāvus.
   Visā Eiropā cilvēki devās kā kustoņi uz kaujamo solu, kur tos veda miesnieki — ķeizari, ķēniņi un citi varasvīri un karavadoņi, un visu ticību garīdznieki, svētīdami tos un spiezdami nepatiesi zvērēt, ka «zemes virsū, gaisā un uz jūras» utt.
   Karalauka dievkalpojumu noturēja divas reizes: kad karaspēka daļa devās uz fronti un pašā frontē pirms asiņainajiem kautiņiem un slepkavošanas. Reiz šāda dievkalpojuma laikā ienaidnieka lidmašīna uzmeta bumbu tieši uz karalauka altāra, un no feldkurāta palika pāri tikai asiņainas skrandas. Vēlāk avīzes aprakstīja viņu kā mocekli, un mūsu lidmašīnas centās tādā pašā kārtā padarīt slavenus ienaidnieka feldkurātus.
   Mums šis gadījums sagādāja vielu dzēlīgām asprātībām, un uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurāta, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts:

   Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitis,
   Tu mums to solīji, bet dievam patika,
   Ka debess svētība uz tava paura krita
   Un slapjums vien tik pāri palika.

4. 

   TONNA+

   2009. gada 30. novembris

   Inkvizīcija Goa – izveidošanas iemesli un darbība

   Katoļu baznīcas autoritātes uzskatīja, ka jebkura cita reliģija vai novirziens ir bīstams “īstās” reliģijas ienaidnieks, kas visiem spēkiem apkarojams. Inkvizīciju radīja, lai izrēķinātos ar tiem “jaunajiem kristiešiem” – ebrejiem un musulmaņiem, kuri katolicisma aizsegā turpināja kopt savu priekšteču ticību. Jauniegūtajās teritorijās , t.sk. Indijā, bīskapi savu uzmanību vērsa arī uz vietējām reliģijām – gan sen radušos hinduismu, gan jaunāko islamu. Inkvizīcija vajāja visus, kas slepus vai atklāti nepakļāvās Romas kristietībai. Katoļticība !”atrodas briesmās”!, tādēļ koloniālā vara inkvizīciju izmantoja kā pilsoniskās un sociālās kontroles instrumentu – tā bija arī lielisks līdzeklis, ar kura palīdzību varēja konfiscēt upuru īpašumus par labu katoļu struktūrām.

   Lielākā daļa inkvizīcijas ierakstu tika iznīcināti pēc 1812.g., kad tā izvācās no Goa, tādēļ upuru patieso skaitu noteikt nav iespējams. Balstoties uz saglābtajiem dokumentiem, pētnieki H.P.Solomon[s]s un I.S.D. Sassoon[s], secinājuši: kopš darbības sākuma 1561.g. līdz pagaidu apturēšanai 1774.g. inkvizīcija Goa sodījusi vairāk kā 16 202 cilvēkus. Precīzi zināms, ka 57 no tiem notiesāti uz nāvi, turklāt vēl 64 sadedzināti. Citiem apsūdzētajiem piespriests mazāks sods, bet lielākās daļas upuru liktenis vairs nav zināms.

   Drīz pēc ieviešanas Goa inkvizīcija ieguva sliktu reputāciju sakarā ar pielietotajām spīdzināšanas metodēm. Franču filosofs Voltērs to apstiprinājis sekojoši: “Goa ir bēdīgi slavena ar savu inkvizīciju, kas guvusi vienādus panākumus gan necilvēcībā, gan komercijā. Portugāļu mūki mūs pārliecināja, ka visi Indijas iedzīvotāji godina nelabo, un tam aktīvi kalpo”. Kā atzīmējis franču vēsturnieks Lavāls, kurš pētījis tieši “svētā” tribunāla darbību, Goa inkvizīcija savā cietsirdībā pārspējusi pat Spānijas un Portugāles inkvizīciju (Lavalle J. Histoire des Inquisitions religieuses d’ltalie, d’Espagne et de Portugal. Paris, v. 2, 1809, p. 5).

   Goa inkvizīcijas uzmanības fokusā atradās ne tikai t.s. “jaunie kristieši”. Ļoti labprāt tā izrēķinājās ar angļiem un francūžiem, jo tiem bija līdzīgas intereses šajā reģionā. Visus, kas nelūgti bāza savu degunu portugāļu īpašumos, varēja pavisam vienkārši apsūdzēt ķecerībā ar visām izrietošajām sekām. Viens no šiem “ķeceriem” – francūzis Dilons, kam arī gadījās nokļūt Goa inkvizīcijas rokās, vēlāk savus pārdzīvojumus publicēja trīssējumu atmiņās (Voyages de Mr. Delon avec sa relation de l’Inquisition de Goa augmente de diverses pieces curieuses, et l’Histoire des dieux qu’adorent des gentile des Indes, v. 1-2, Cologne, MDCCXI).

   Dilons savās atmiņās min faktu, ka sievietes tikušas zāģētas ar metāla asmeņiem, kam izveidoti lieli zobi. Mirstošo upuru vaidi un kliedzieni visvairāk bijuši dzirdami pēc vakariņām, jo eksekūcijas īpaši tika taupītas “dieva kalpu” pirmsmiega izklaidei.

   Kādēļ portugāļi bija tik aizrautīgi katolicisma sludinātāji? Tam par pamatu kalpoja pāvesta Nikolaja V “Romanus Pontifex” – dokuments, kurā solīts visa veida atbalsts tam, kurš propagandēs kristietību Āzijā. Pēc Vasko Da Gamas ierašanās Indijā 1498.g. tirdzniecība kļuva ārkārtīgi ienesīga, taču portugāļi vairāk uzmanības veltīja impērijas iedzīvotāju kristīšanai. Tirgotājiem pa pēdām sekoja tikko dibinātās Jēzus Biedrības locekļi (jezuīti), kurus uz Goa sūtīja, lai tie palīdzētu portugāļu varasiestādēm pievērst kristietībai vietējos iedzīvotājus. Trūcīgākajiem biedriem tika garantēta iztika, vidusslāņa pārstāvjiem solīja amatus administrācijā; bez tam tika nodrošināts arī vietējo varasiestāžu militārais atbalsts.

   Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija Goa pavalstī tika ieviesta astoņus gadus pēc šī misionāra nāves. Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai – izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu tulasi un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.

   Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza.

   Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū – dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota fragmentā no Andronika Elpidinska grāmatas “18 gadi Indijā”).

   ..

5. 

   TONNA+

   2009. gada 30. novembris

   Bībeles rakstu zemteksts …………

   Īsteno Vedu rakstu izkropļots plaģiāts, mirstīgo varmāku gaumē.

   Viss sākas ar to, ka Ieva tiek radīta no Ādama ribas, lai viņam nebūtu tik garlaicīgi. Tad viņa tiek vainota visās pasaules nebūšanās un ciešanās, jo ēdusi no atzīšanas koka. Pamati patriarhātam – sieviešu nonicināšanai, ir ielikti.

   Neskatoties uz to, ka viņa cieš dzemdību mokas, Bībele neatlaidīgi apgalvo, ka bērnus “dzemdina vīrieši”. Tiek nosaukts neiedomājami liels skaits jaunpiedzimušo, un vārdā nosauktie visi nez kāpēc ir vīriešu dzimtas. Tā kā, par KAUT KO, tiek uzskatīti tikai viņi vien.

   Nu, kapēc, tad Visuvarenais nelaboja savu kļūdu, iznīdējot visas sievietes pavisam, un atstājot lielu un varenu vīriešu – pederastu nāciju, vai arī, kādu pašapaugļoties spējīgu vīriešu tautu?

   Kaut gan, arī vīrieši savu tiesu, šausmu dabūjuši. Kungam, nez kāpēc, nepieciešami apgraizīti vīrieši – apgraizīšana ir kā piederības zīme. Tā “stāv rakstīts” – “Neapgraizītais no vīriešu kārtas, kam miesas priekšāda nav apgraizīta, viņa dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas”. Nez kā, nu Baltu tautas vēl eksistē?

   Attiecībā uz priekšādiņu, Kungs nez kāpēc, ir ļoti prasīgs. Redz, lai dāvātu savai” izredzētajai” tautai uzvaru kara gaitās, viņam nez kādēļ ir nepieciešams tūkstošiem priekšādiņu.

   Kānaānieši gan nebija ļauni – tie neizrādīja nekādas ienaida pazīmes, taču Kungam ienāca prātā apsolīt viņu iekopto zemi Izraēļa bērniem, un pa ceļam uz apsolīto zemi aktīvi pats piedalās visos procesos, un palīdz „samalt miltos” vēl neskaitāmas tautas, ciltis un dzimtas, kas pagadījās pa ceļam, visus “līdz pēdējam vīram”. Izraēļa bērni, pārliecības pilni, izpilda visas norunas. Tie kauj, „kamēr neviens nepaliek pāri, kas būtu palicis sveiks, vai arī kas būtu izglābies”, tie – „neatstāja akmeni uz akmens”. Karavadonis Jozua pārvērš zemi drupās, viņa vīri slepkavo līdz rītausmai, Ķēniņu pakar kokā, vēlāk pusmirušu nosviež pilsētas vārtu priekšā un tam virsū sakrauj akmeņu kaudzi, tad uzceļ tai vietā pirmo altāri, un pateicas tam Kungam. Tiem, kuri bēg no Izraēļa bērniem, Kungs met virsū krusas graudus akmens lielumā, “tā, ka tie nomira”.

   Galvenais, Kungam, tomēr nav paklausība vai nežēlība kaujā. Pats svarīgākais, lai viņš būtu Vienīgais. Greizsirdība ir viņa visiezīmīgākā īpašība. Cik dievu un dieviešu viņam nācies iznīcināt, kamēr izdevies kļūt par šo – Vienīgo. Skaidrs – šīs pozīcijas bez aktīvas greizsirdības nav noturīgas. Un draudēt viņš māk pirmklasīgi: ”Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas Tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam”.

   Piektajā Mozus grāmatā ir aprakstīts kā jāattiecas pret citas ticības pārstāvjiem, vai, vispār, neticīgajiem (pagāniem). Kungs skaidri un gaiši aicina netērēt lieki laiku, bet gan atņemt tādiem dzīvību: ” Nedod viņam vaļas un neklausi viņam, un tavas acis lai žēlodamas nekavējas pie viņa, un tu netaupi viņu, un arī viņu nenoslēp, bet tev viņu būs bez žēlastības nokaut, tava roka lai ir pirmā, kas viņu nonāvē, un pēc tam visas tautas rokas, ar akmeņiem tādu būs nomētāt, un lai tas mirst, jo viņš jums ir licis novērsties no Tā Kunga, Tava Dieva”. Greizsirdība ir arī galvenais iemesls viņa aizliegumam biedroties ar citiem. Izraēļa vīri nedrīkst kopoties ar iekaroto zemju sievietēm. Kungs ir piedraudējis, ka katra pilsēta, kurā vīri ņēmuši sev par sievām svešinieces, agri vai vēlu tiks nopostīta.

   Pilsētas uzskaitītas garā sarakstā. Visas svešās sievietes kopā ar bērniem tiks no tām padzītas. Nehemija, kurš vēlāk uzcēla Jeruzālemi, vēlas, lai Kungs ievēro, ka viņš pielicis krietnas pūles etniskās tīrīšanas laukā, nepiemirstot arī bērnus, kuri runājuši dīvainās izloksnēs.

   Atceroties, ka šī grāmata, ”bībele”, tiek dēvēta par gudrības avotu, gudrs cilvēks, kurš lasa, gaida, kurā brīdī Bībeles lapās tad paspīdēs kāds nieciņš dvēseles dāsnuma vai līdzcietības. Taču Kungs paliek ne tikai pilnīgi neiejūtīgs, bet viņš tiek attēlots arī kā mazisks un melīgs.

   Kanoniskajās grāmatās no pirmās līdz pēdējai lappusei viņš nolād, ienīst, atriebjas, soda un sola zeltu un zaļas pļavas tikai tiem, kuri paklausa viņam un viņu slavē. Viņš uzsūta postošu sausumu, ja kāds nav pienācīgi kopis viņa Templi. Viņš liek lielai nelaimei piemeklēt tādu, kurš vācis kurināmo Sabatā, vai ēdis „nestandarta” gaļu. “ Raugi, diena nāks un tā degs kā g’uns. Tad visi, kas bijuši garā lepni, un visi, kas nepareizi darījuši, kļūs kā salmi. Jūs bradāsit pa ļaunajiem, līdz tie kļūs par pīšļiem zem jūsu kājām”.

   Psiholoģijas vēsturnieks, Julians Jeinss, raksturo Derības valodu un rīcības aprakstus, kā tipisku psihopātiskiem slepkavām. Briesmeklības, ko, it kā, Kungs pats paudis ar Mozus, vai kāda cita pravieša muti, pakāpeniski kļūst pašsaprotamas, jo Kungam tās ir tīkamas.

   Tā – Bābele – pilsēta kura nolemta iznīcībai, Psalmos aprakstīta tā: ”Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus trieks pret klintīm”.

   Kā arī, modžahedu korāna pirmais bauslis;” Nogalināt un atriebt visus “NEPAREIZOS” un to dzimtas”.

   Zviedrijas speciālistu sniegtā diagnoze šajā jomā ir; “VĪRIŠĶI INFANTILAS GREIZSIRDĪBAS, IEDOMĪBAS UN NEIROTISKAS NEPIECIEŠAMĪBAS KONTROLĒT PASAULI – sindroms, kurš noved pie šaušalīgu civilizācijas apmēru noziegumu izdarīšanas”.

   P.S Dotajam rakstam nav nekāda sakara ar Radītāju veidoto Pasauli, tā ir, mirstīgo, “sarkano un pelēko kardinālu”, tautu saprāta regulēšanas rokasgrāmata.

   Fragments no topošās grāmatas “Tautu ticības, un to interpretācija mirstīgo gaumē”.

6. 

   TONNA+

   2009. gada 1. decembris

   Pagarš raksts,bet tanī ietvertais humoriņš ir tā vērts,lai izlasītu.

   “Dibena slavinājums”

   «Nolaizi man pakaļu!» – tā Mārtiņš Luters, pēc viņa paša vārdiem, kādu nakti atbildējis pār mēru uzmācīgajam Sātanam. Sātans atkāpies, tā kārtējo reizi apliecinot šīs nepelnīti nievātās ķermeņa daļas būtisko nozīmi cilvēka dzīvē.
   Dibens un Sātans
   Neskaitāmi argumenti un dievbijīgas rupjības ir atskanējušas viduslaiku diskusijās par to, ir vai nav Sātanam dibens. Pārliecinošāks it kā bija 13. gadsimta teologa Cēzarija Eisterbaha apgalvojums, ka dēmoni nespēj pieņemt pilnīgu cilvēka veidolu – tikt pie pilnvērtīga dibena viņiem nu nekādi neizdodoties. Ņemot vērā šo Sātana vājumu, Luteram arī izdevies pielietot teologu ieteikto paņēmienu – atgādināt nelabajam tā trūkumu. (Par šo atsvabināšanu lielais reformators domubiedriem stāstījis 1532. gadā.)
   Bet kā gan tādā gadījumā izskaidrot Sātana dibena nospiedumu, kas atrodams kādā Francijas pilsētiņā? Nācās vien teologiem pieļaut, ka nelabais šādā veidā ņirdzīgi imitējis Jēzu, kura pēcpuses nospiedums it kā atrodams aiz Reimsas katedrāles altāra.
   Taču ar šo atspēkojumu vien strīdi nebeidzās. Par Sātana pakaļu tolaik tika uzskatīts spogulis, jo šī ierīce, pēc viduslaiku ieskatiem, mudina cilvēkus uz valšķību, iedomību, jutekliskumu. Savukārt cilvēka anālā atvere tika cieši saistīta ar Elles caurumu. Franču rakstnieks Anrī Estjēns 1566. gadā rakstīja: «Kā jūs domājat – kas ir Elle? Jūs redzat šo caurumu? Tas pamatīgi smird, bet ticiet man – Elles caurums ir vēl sliktāks.»
   Un kur nu vēl daudzās raganu prāvu liecības, kurās tika apgalvots, ka Sātans saviem piekritējiem licis skūpstīt savu pēcpusi! Teologi mulsa, bet tikmēr pēcpuses demonstrēšanas metodi no Sātana aizņēma virkne brīvdomātāju. Leģenda vēsta, ka uz līdzīgu cieņas izrādīšanu pāvestam bijis gatavs arī slavenais Fransuā Rablē. Tiesa, viņam bijis priekšnoteikums – svētajam dibenam jābūt labi nomazgātam.
   Vēl nepieklājīgāk rīkojās kāds 17. gadsimta dzejnieks: 1661. gadā Parīzē sakarā ar simpātijām pret sodomiju un augstdzimušu personu aprunāšanu tika sadedzināts kāds Žaks Šusons, kurš pat uz sārta pamanījās nozaimot Dievu, nāvi sagaidot nevis stāvus, bet gan noguļoties uz sārta ar pēcpusi pret debesīm.
   Dibens un Dieviņš
   Ņemot vērā šīs izdarības, ir labi saprotami Svētā Džeroma vārdi: «Sātana vara mīt muguras lejasdaļā.»
   Ko bija darīt? Protams, Sātanu bija jāmēģina paspaidīt – un kas gan var būt vēl harmoniskāks un Dieva acij tīkamāks kā dibena puslode un to perošā plauksta vai apaļumu apvijoša pātaga? Vai nu citādi jezuītu klosteros un skolās savulaik būtu speciāli nozīmēti brāļi-pērēji.
   Reizumis gan Dieviņš rīkojās ironiski: viena no visu laiku varenākajām pēršanām notika Franču revolūcijas laikā, kad revolucionāri masveidā pēra mūķenes. Kopā tika noslānīts 621 apaļums – 310 dibeni un vienas klostera māsas pēcpuse, kurai kādā nelaimes gadījumā viens apaļums bija norauts. (Šī pēršana, starp citu, izgaisināja fantāzijas par mūķeņu «dievišķajām» pēcpusēm – lielākajai daļai dibeni, kā stāsta aculiecinieki, bijuši brūni un pat melni, it kā viņas cauras dienas būtu pavadījušas sodrēju kaudzē.)
   Kopš tiem laikiem pagājuši gadu simti, un mūsdienu sabiedrība pret visāda veida dibenu demonstrēšanu ir krietni iecietīgāka. Šā gadsimta 70. gados dibeni pirmoreiz visā savā godībā parādījās reklāmās. Savukārt Šveices Augstākā tiesa pirms gadiem desmit pat izlēma, ka apvainojoša pret citu cilvēku var būt tikai reproduktīvo orgānu izrādīšana, taču dibens par tādu nav uzskatāms, tāpēc ir demonstrējams droši.
   Dibens un vīrietis
   Un galu galā – nav izslēgts, ka gan Sātans, gan nabaga Žaks, gan mūsdienu dibendemonstrētāji (atcerēsimies kaut vai skotu futbola līdzjutējus) gluži vienkārši pamatoti lepojas ar savām pēcpusēm.
   Ne bez pamata: jā, vēderiņš izspiedies, matu uz pakauša arī palicis gauži maz, taču pusmūža vīrietim vismaz par savu pēcpusi nav jākaunas. Tā parasti ir tikpat glīta kā pirms divdesmit gadiem – atšķirībā no sievietes pēcpuses, kam parādās nejaukas tauku krokas, celulīts, noslāņošanās un kas nu tur vēl.
   Francijā ir izdarīts dibenu pētījums, salīdzinot no 1885. līdz 1950. gadam tapušās pēcpušu fotogrāfijas. Slēdziens: vidusmēra dibens ir kļuvis formīgāks un glītāks, kaut gan tik un tā nav kļuvis tikpat muskuļains vai stiegrains kā pārējais ķermenis. Un vēl joprojām sievietes pēcpuse ir nesalīdzināmi tuklāka nekā vīrietim.
   Te nu lielais paldies, protams, jāsaka dabas mātei. Ja vīrietim ir aptuveni 20 miljoni tauku šūnu, tad sievietei – divreiz vairāk. Vīrieša dibena izskats atkarīgs no muskuļaudiem, sievietes – no taukaudiem. Vīrieša ķermenī taukaudi pirmām kārtām izvietojas ap svarīgākajiem orgāniem, bet sievietes ķermenī tie atrodami pēcpusē, uz gurniem, rokām un kājām.
   Dabas māte arī ir tā, kas vīrieša smaguma centru novietojusi tā, ka tas ērti jūtas pat karatista stajā ar uz priekšu izvirzītiem gurniem, bet sieviete, atskanot komandai «Brīvi!», noteikti atkārs dibentiņu. Rezultātā novērojama būtiskākā sieviešu un vīriešu futbola atšķirība: ja vīrietis pēc paklupināšanas parasti krīt uz priekšu, tā izraisot līdzjutēju simpātijas un atbalstu, tad sieviete šādā situācijā parasti pret zemi atsitīsies… jā, protams, ar pēcpusi.
   Protams, tas neattiecas uz pasaules grandiozāko dibenu īpašniekiem – sumo cīkstoņiem. Patiesībā šajā gadījumā var runāt pat par dibeniem – slepkavām: parasti sumo cīkstoņi mirst 50-55 gadu vecuma, un nāves cēlonis ir milzīgo tauku masu (kuras pārsvarā koncentrētas ķermeņa vidusdaļā un īpaši vīrieša smagumcentrā – dibenā) radītās sirds un asinsvadu kaites, kā arī diabēts. Tiesa, tas arī ir gandrīz vienīgais gadījums, kad dibens kaitē cilvēkam. Parasti ir otrādi.
   Dibens un burciņa
   Maskavas 67. klīniskās slimnīcas proktoloģiskās nodaļas ārsti cita starpā nodarbojas arī ar dažādu priekšmetu izvilkšanu no cilvēku dibeniem. Nodaļas darbinieki ierīkojuši pat īpašu stendu, kurā atrodama niecīga daļiņa priekšmetu (aptuveni 40), kuri izvilkti no nelaimīgo pacientu pēcpusēm.
   Daudzi priekšmeti ir diezgan pamatīgi – burciņas, dezodorantu flakoni, radiolampas, sveces, kanalizācijas tīrāmā drāts, bleķa krūzīte, biljarda bumba. Savukārt Lielbritānijā izdotajā The Mammoth Book of Oddities publicētajā no cilvēku pēcpusēm izvilkto lietu sarakstā minēta arī viskija pudele, tējas tasīte, šampūna pudele kopā ar ziepju gabalu, brilles, sasaldēta cūkas aste, žurnāls, cirvja kāts, cieti novārīta ola, sīpols, kālis.
   Kā tad visi šie garšīgie vai saimniecībā noderīgie priekšmeti nonāk pacientu (parasti vīriešu) pēcpusēs? Protams, ka pasaulē ir gauži maz maniaku, kuru vājība ir dažādu priekšmetu stūķēšana nevainīgo upuru dibenos. Vainojami ir paši dibenu īpašnieki, kuri tādējādi cenšas palielināt seksuālo baudu, parasti ar šiem eksperimentiem nodarbojoties vienatnē.
   Eksperimenti tik bieži traģiski (reizēm nākas izdarīt gluži nopietnas operācijas) beidzas tāpēc, ka taisnās zarnas muskuļi orgasma brīdī saraujas. Tā rezultātā dibenā iestūķētais priekšmets tiek ierauts dziļāk un cilvēka paša spēkiem vairs nav izdabūjams. Būtiski ir arī tas, cik drīz pēc nelaimīgās seksuālās fantāzijas realizēšanas pacients vēršas pie ārsta. Reiz pie proktologiem ieradies vīrs, kuram vairākas dienas nācies iztikt bez tualetes apmeklēšanas.
   Pacienti pēc operācijas parasti aši izzūd, cenšoties neatstāt nekādas ziņas par sevi. Tiesa, ir bijis viens izņēmums – kāds vīrs aizkavējies, lai atprasītu no viņa pēcpuses tikko izvilkto mākslīgo locekli: galu galā tāds veikalā maksājot vismaz 15 dolāru.
   Dibens un asinsdarbi
   Dibens reizēm noveco lēnāk nekā tā īpašnieks, taču reizēm – arī ātrāk. Kad vairs nepalīdz ne masāža, ne speciāli vingrinājumi, atliek tikai vērsties pie ķirurga, kam šādā bēdā ir vairākas receptes.
   Ja dibens nešpetni aptaukojies un klāts tauku krokām, var līdzēt tauku atsūkšana un, protams, skalpelis, ar ko tiek izgriezti veseli tauku slāņi. Var arī mēģināt pacelt nošļukušus dibenus, palielināt sīkas pēcpuses ar tauku iešļircinājumu vai silikona palīdzību un mainīt dibenu formu.
   Taču tā vien šķiet, ka dibenam netīk iejaukšanās viņa dzīvē un nolemtībā: tauki uzsūcas un operācijas ir jāatkārto, savukārt silikona spilventiņi reizēm nošļūk un rada kaut ko līdzīgu seglu somām. Dibens aizceļojis, jo nav spējis izturēt necilvēcīgo izturēšanos…
   Lai gan – kas nu tā par necilvēcīgu izturēšanos. Lūk, viduslaikos – jā, tad nu gan. Nejauks dibenu (un to īpašnieku) mocīšanas veids bija – atdalīt brāļus apaļumus vienu no otra: parasti tas tika veikts ar zāģi, pakarot cilvēku aiz kājām un sazāģējot viņu uz pusēm. Nāvīte nemaz tik drīz neiestājās – tā kā upuris karājās ar galvu uz leju, asinis smadzenēm pienāca gluži labi.
   Otra populāra «dibenspīdzināšanas» metode – sēdināšana uz mieta. Tur gan vajadzēja savu zināšanu. Pirmkārt, dibenā tika izdarīti iegriezumi, lai cilvēks uz mieta turētos stabili un droši. Otrkārt, lai pagarinātu mocības, mieta gals tika viegli noapaļots, lai tas pārdurtu tikai vismaigākos audus, bet visi svarīgākie orgāni vienkārši tiktu pastumti malā. Reizēm līdz nāves atnākšanai pagāja pat trīs dienas.
   Viszemiskākā dibena mocīšana ar žurkas palīdzību notika senajā Ķīnā. Moceklim pie pēcpuses piestiprināja cauruli, kurā bija iesprostota žurka. No caurules otra gala žurku pamudinot ar nokaitētu stieni, tika panākts, lai tā mēģinātu no situācijas izkļūt, caur anālo atveri ieēdoties cilvēka ķermenī. Nāve gan iestājās salīdzinoši ātri – pāris stundu laikā, toties sadistiskajiem ķīniešiem sagādāja lielu prieku.
   Dibens un dabas māte
   Jā, cilvēka saprāts šķiet nesaraujami saistīts ar nežēlību pret sev līdzīgām būtnēm (un to dibeniem). Taču izrādās, ka saprāta rašanās visnotaļ cieši ir saistīta arī ar dibenu parādīšanos.
   Kārtīgs dibens, uzskata daudzi zinātnieki, piemīt vienīgi cilvēkam un ir tieši saistīts ar cilvēkam raksturīgo vertikālo pārvietošanās veidu. Pat «brāļiem» pērtiķiem ar īstiem dibeniem, izrādās, neesot nekāda sakara. Ja cilvēks nebūtu piecēlies un sācis staigāt uz divām kājām, viņam nebūtu ne saprāta, ne dibena. Un tātad pasaulē pirmā «īstā» dibena dzimšana saistīta ar australopiteka parādīšanos pirms trim miljoniem gadu.
   Tiesa, pērtiķiem gan šajā sakarā šis tas būtu sakāms. Ar pēcpusi – lai tā būtu vai nebūtu saucama par dibenu – lielā mērā ir saistīta pērtiķu seksuālā dzīve, un šo funkciju viņu dibengals veic gluži labi. Daudzām sugām periodā, kad mātītei pienācis pārošanās laiks, viņas pēcpuse vai no pēcpuses saskatāmie dzimumorgāni maina krāsu. Pēcpuse tad arī tiek demonstrēta pērtiķdžentlmeņiem.
   Bet ko bija darīt cilvēksievietei, kurai sakarā ar aizsākto staigāšanu uz divam kājām pēcpuse gan ieguva tīkamu formu un izskatu, taču atradās kaut kur tālu lejā un nebūt nebija tik uzskatāma kā iepriekš? Un ko darīt sievietei tagad, kad dibena demonstrēšana vīriešiem vispār nav pieņemta? Ir zinātnieki, kas uzskata, ka pēcpuses lomu pārņēmušas krūtis un lūpas: krūtis atgādina pēcpuses apaļumus, bet akcentētas lūpas atgādina pērtiķienes pēcpuses detaļas.
   Ir arī cita analoģija. Pērtiķu pēcpuse uzmanību piesaista arī ar krāšņiem ekskrementu plūdiem un citiem efektiem. Cilvēkam, kā minēts, dibena funkcijas daļēji izpilda seja, un vai tādā gadījumā ir jābrīnās par to, ka cilvēks no dzīvniekiem ir tas, kurš visbiežāk šķauda, klepo, puņķojas, spļaudās un vemj.
   Dibens un mūzas
   Tas gan nenozīmē, ka cilvēku dzimums ir pilnībā atsalis pret pamatīgu sievietes pēcpusi. Vēl joprojām pēc pēcpuses apmēriem sievietes skaistums tiek vērtēts Āfrikā: Mauritānijā, piemēram, pastāv iestādes, kas palīdz nepiedienīgi slaidām sievietēm uzēst kārtīgu dibenu.
   Tiesa, ne jau tikai tumsonīgā Āfrika vien pēdējos gadsimtos ir interesējusies par sieviešu pēcpušu apmēriem. Kamdēļ gan, kā jūs domajat, piemēram, 17. gadsimta Eiropas sieviešu modē tik noteicoša vieta bija kleitām, kuru apakšdaļa ar dažādu viltīgu konstrukciju palīdzību bija mērāma kubikmetros? Un kamdēļ gan flāmu gleznotāju attēlotie dibeni, raugoties no mūsdienu viedokļa, ir teju ne pilnīgas dibenu degradācijas paraugs – celulītiski, tukli, nošļukuši un šļaugani?
   «Pakaļaina sieviete ir sievišķīguma molekulāra epika, sievišķās anatomijas dievišķā komēdija,» – šie vārdi pieder mūsdienu kinomākslas klasiķim Federiko Fellīni. Taču viņš, nabaga flāmi un citi pamatīgo pēcpušu atbalstītāji mūsdienās tomēr ir palikuši mazākumā. Vairākums visu sugu mākslinieku un rakstnieku atbalsta elegantākus, formīgākus un sulīgākus dibentiņus.
   Par formīgiem dibentiņiem jūsmoja jau 16. gadsimta Francijas un Itālijas dzejnieki, kad viņi, neraugoties uz baznīcas modro aci, ķērās pie sievietes detalizētas apdziedāšanas. Tiesa, pastiprinoties baznīcas spaidiem, ne vienam vien nācās dzejoļus «atsaukt» ar citiem, kuros dibens jau tika lamāts pēdējiem vārdiem.
   Savu ieguldījumu dibenu klasifikācijā ir devis arī marķīzs de Sads, kurš uzskatīja, ka simpātiskam dibenam jābūt baltam un formīgam, jaunam un apaļam, pilnīgam un nedaudz iesārtam, stingram un labi veidotam. Ko vērts ir arī Salvadors Dali, kura otai pieder arī ne pārāk afišēts viņa brīžam nīstās, brīžām dievinātās māsas portrets ar nosaukumu Manas māsas attēls / viņas anuss sarkans / no asiņainiem mēsliem.
   Būtiski pasaules sabiedrisko domu sieviešu dibenu jomā mainīja Bridžita Bardo, kura filmā Un Dievs radīja sievieti… pirmoreiz pasaules kino radīja optimistiskā dibena tēlu – tāda dibena, kurš neapjauš savu seksuālo pievilcību un dzīvo bez kauna un aizspriedumiem.
   Dibens un roka
   Tiesa, arī pēc tam dibens ir un paliek rupja humora objekts, īpaši šajā ziņā ciešot sievietēm, kuru pēcpuse turklāt vai visos gadsimtos bijusi kārots vīriešu roku pielikšanas objekts. Prasmīgie un atklātie itālieši pat izveidojuši veselu terminoloģiju dibenu tvarstīšanai: pizzicato ir īsa un ātra mīkstuma satveršana ar diviem pirkstiem, vivace – vairāku kampienu virkne, izmantojot vairākus pirkstus, sustenuto – ieilgusi riņķveidīga mīkstuma spaidīšana. Francijā vēl ir pazīstama arī metode Jūsu roka kurvītī, kuras būtība ir gluži labi noprotama no nosaukuma, un patinage – rokas slidināšana pa pēcpuses gludo, atsperīgo virsmu.
   Bet ko sieviete domā par vīriešu dibeniem? Kurš nebūs dzirdējis par 1992. gada pētījumu, saskaņā ar kuru vairāk nekā puse sieviešu pirmām kārtām uzmanību pievērš nepazīstama vīrieša pēcpusei, īpaši tad, kad vēl nav saskatāmas nepazīstamā svešinieka acis. Tiesa, rezultāts šiem vērojumiem reti ir īsti labs: īsti pievilcīgo dibenu īpašnieki, kā rāda tas pats pētījums, parasti jau ir aizņemti ar citu sievieti vai – jo glītāks dibens, jo biežāk – ar citu vīrieti…
   Ne bez pamata Plūtarhs apgalvoja, ka pat Hēraklam homoseksuālu kontaktu ir bijis bez sava gala: kurš gan bija homoseksuālismu iecienījušo antīko grieķu «dibenetalons», ja ne tas pats Hērakls ar savu sportisko pēcpusi, kas vienlaikus ir gan muskuļaina un vīrišķīga, gan arī bezgala sentimentāla. No tās pašas «operas» ir arī Kvebekas mākslas zinātnieces Sjuzenas Žirū pieņēmums, ka homoseksuālā ģēnija Leonardo da Vinči Monas Lizas smaids patiesībā ir jauna zēna horizontāli pavērsta dibena sprauga…
   Dibens un seja
   Ne jau modernā mākslas zinātniece vien saskatījusi dibena un sejas līdzību: Francijas 19. gadsimta žargonā dibens tika saukts par bezdeguna seju, ķermeņa lejasdaļas ģīmi vai eņģeli ar piepūstiem vaidziņiem; ir bijis ne mazums mēģinājumu dibenā saskatīt gan cilvēka temperamenta atspīdumus, gan pastāvīga rakstura iezīmes. Puspajokam tiek norādīts pat uz to, ka dibens cilvēkam ir piesaistīts daudz ciešāk nekā citi orgāni: atšķirībā no, teiksim, sirds vai nierēm, dibenu nav iespējams pārstādīt.
   Kādas «dibenteorijas» autori uzskata, ka nedaudz atšauta, ieapaļa dibena īpašnieks parasti ir optimists, labs mīļākais un gudrinieks. Kvadrātveida dibena īpašnieks ir nopietns cilvēks, kuram karjera un darbs ir svarīgāki nekā personiskā dzīve. Plakana dibena īpašnieks gan ir īsts pedants un sausiņš, kuram dzīvības sulas nav saglabājušās pat pēcpusē. Savukārt cilvēks, kura pēcpusi nenosaukt citādi kā par atkarājušos, ir diezgan nepaciešama radība ar smagu raksturu.
   Kā uzskata dzejiskākas dvēseles, dibeni nekad nav lepni, svabadi individuālisti. Vai jūs varat iedomāties tikai vienu puslodīti? Nē, gandrīz vienmēr tās ir kopā, radot stabilitātes, harmonijas un drošuma sajūtu. Kad jūs satverat vienu puslodi, jums gluži nevilšus gribas satvert arī otru.
   No sava parasti apspiestā un pasīvā stāvokļa dibens gan atbrīvojas dejā – tas sāk šūpoties un rada brīnišķas vibrējošas sajūtas pašam dejotājam. Liela mērā tieši tāpēc baznīca Parīzē 1212. gadā izlēma, ka dejošana ir vēl lielāks grēks nekā zemes apstrādāšana svētdienā.
   Visbeidzot – kā jebkuram dzīvam organismam arī dibenam reiz pienāk nāve, kas, kā uzskata tikai un vienīgi dibeniem veltītas grāmatas Pakaļskats autors Žans Liks Hennigs, dibenam piešķir sava veida luminiscenci, dzīves laikā nemanītu skaistumu un cēlumu. Tas saskatāms pat fotogrāfijā, kurā redzami Āfrikā nogalinātu melnādainu karotāju kalni: zili melnie dibeni smalki harmonē ar violeti zilganajām Āfrikas vakarīgajām debesīm…
   Lato Lapsa

7. 

   TONNA+

   2009. gada 2. decembris

   Manuprāt šis rakstiņš analoģijās lieliski atspoguļo kristīgās baznīcas uzskatus par to,ko ar aci tā lāga nevar redzēt,un ar roku sačamdīt…:D

   “Zeme ir plakana”
   Plakanās zemes biedrības biedri visā nopietnībā uzskata, ka zemeslode nav sfēriska.
   Arī mūsdienās atrodas cilvēki, kas šķietami pašsaprotamo neuzskata par tik pašsaprotamu un ar pārliecību cīnās pret vispasaules (un nevis globālo!) sazvērestību par apaļo zemi, kas paredzēta cilvēku muļķošanai. Domā ar galvu, viņi saka, un padomājuši, saprot, ka pareizi ir šādi.
   Cik ilgi zeme ir bijusi sfēriska?
   emes plakanuma idejas piekritēji savu uzskatu pamatošanai izmanto gan Bībeles tekstus, ko skaidro burtiski, gan mēģina iesaistīties arī diskusijās ar zinātniekiem. Patiesībā zeme ir disks. Arī saule un mēness ir diski (vai varbūt tomēr sfēras), kas mainīgās orbītās lidinās apmēram 4 800 kilometru augstumā, bet zvaigznes ir 160 kilometrus attālu. Zeme atrodas okeānā, bet kopumā šī sistēma visu laiku ceļas uz augšu, tādējādi simulējot gravitācijas efektu. Tā ir viena no versijām.
   Kristīne Garvuda grāmatā «Flat Earth: The History of an Infamous Idea» raksta, ka plakanās zemes ideja tomēr drīzāk ir mūsdienu parādība, un priekšstats par to kā par viduslaiku tumsonības izpausmi ir maldīgs. Uzskats par zemes lodveida formu ir attīstījies kopš 4. gadsimta pirms mūsu ēras, savukārt tikai krietni vēlāk pārsvaru guva plakanās zemes ideja. Tā radusies 19. gadsimta Anglijā Viktoriānisma laikmetā un bija atbilde uz zinātnisko racionālismu, kas dažuprāt, mazināja Bībeles autoritāti. Līdz ar to daži kristiešu domātāji ar šo uzskatu uzbruka zinātniskajām atziņām.
   Netici valdības meliem!
   ūsdienu Plakanās zemes biedrību 1956. gadā nodibināja anglis Samjuels Šentons, kuŗš bija Karaliskās astronomijas biedrības un Karaliskās ģeografijas biedrības biedrs. Kad pēc cilvēka lidojumiem kosmosā parādījās pirmie attēli, kuŗos zeme redzama no malas, S. Šentons sacīja, ka šādas fotografijas netrenētu aci gan varot apmuļķot, taču zemes sfēriskumu nepierādot. Pēc S. Šentona nāves amerikānis Čārlzs Džonsons mantoja viņa bibliotēku un turpināja darbu.
   Un patiešām, vai gan Č. Džonsonam nebija taisnība, kad viņš cilvēkus aicināja uzticēties savām acīm, kas mums vēsta — ne jau zeme kustas pa debess jumu, bet gan saule un pārējie debesu ķermeņi. «Ja zeme būtu apaļa, tad nebūtu augšpuses un apakšpuses,» sacīja Č. Džonsons. Un vispār, tas taču katram ir saprotams, ka gadījumā, ja zeme būtu apaļa, austrāliešiem pa zemi būtu jāstaigā kājām gaisā!
   Sevis izdotajos ikceturkšņa apkārtrakstos Č. Džonsons sniedza atbildes ir teju vai visiem jautājumiem. Saullēktu un saulrietu viņš skaidroja ar optisku ilūziju. Cilvēka lidojums uz mēnesi? Meli, kas pēc zinātniskās fantastikas autora Artūra Klārka sarakstīta scenārija ekrānizēti angārā Arizonā. Arī citas ziņas par cilvēka kosmosa ceļojumiem un novērojumiem plakanās zemes idejas atbalstītāji uzskata par slepeno dienestu, zinātnieku un kosmosa aģentūru plašu sazvērestību.
   Šajās domās plakanās zemes atbastītāji nav vientuļi — vēl šogad divi Bangladešas laikraksti parodijziņu vietnē «The Onion» publicēto astronauta Nīla Ārmstronga «atzīšanos», ka lidojums uz mēnesi bijusi fikcija, atzina par gana ticamu, lai par to uzrakstītu nopietnu ziņu. Savukārt A. Klārks, izdzirdējis savu vārdu pieminētu saistībā ar šo sazvērestības teoriju, tanī laikā aizrakstīja ASV Nācionālajai astronautikas un kosmosa aģentūrai NASA šādu vēstuli:
   Kungs, pārbaudot savu grāmatvedību, esmu atklājis, ka par šo darbu neesmu saņēmis atlīdzību. Vai jūs, lūdzu, varētu šo jautājumu veicīgi izskatīt? Pretējā gadījumā jums būs darīšana ar maniem advokātiem [..].
   Lai kā arī būtu ar patiesu ticēšanu plakanās zemes idejām, netrūka cilvēku, ko valdzināja aktīvists, kuŗš pauda šādus arhaiskus uzskatus, un tamdēļ viņš itin bieži pamanījās iekļūt masu saziņas līdzekļos. 1990. gadā viņa biedrībai bija ap 3500 biedru, savukārt 1995. gadā ugunsgrēkā Č. Džonsona namā bojā gāja arī biedrības datubāze un literātūra, un organizācija sāka panīkt. Gadu vēlāk nomira viņa sieva, bet viņš pats tika izlikts no autopiekabes, kuŗā bija apmeties blakus savas mājas krāsmatām.
   Č. Džonsons nomira 2001. gadā 76 gadu vecumā.
   Okeāns ir liels trauks
   ūsdienās, kad kosmosa ceļojumi vairs nav nekas neparasts un kad satelīti uz zemi sūta sfēriskās zemes attēlus un roboti uz citām planētām un pavadoņiem vāc grunts paraugus, lai sūtītu tos uz zemi, varētu domāt, ka vairs nav cilvēku, kas tic zemes plakanumam. Bet tie ir maldi. Viņi ir. Un viņus skumdina aizspriedumi, kas parādās, piemēram, šādās reklāmās.
   Datorzinātnieks no Kanādas Džons Deiviss stāsta, ka, iepazīstoties ar Plakanās zemes atbalstītāju materiāliem, sapratis, cik daudz gan cilvēki visu ko pieņem par neapstrīdamu. «Mums, cilvēkiem, patīk pieņemt to, ko mums stāsta, un ir vienalga, ka stāstītais ir pretrunā ar mūsu saprātu.» Viņš, piemēram, tic, ka zeme ir horizontāli bezgalīga, bet vertikāli ir vismaz deviņtūkstoš kilometru dziļa.
   Tas ir pretrunā ar Plakanās zemes atbalstītāju foruma vadītāja Džeimsa Makintaira sacīto, ka zemes diametrs ir 40 000 kilometru un perimetrs 126 000 kilometru. Bet, BBC jautāts, kāpēc neviens vēl nav nokritis no zemes malas, Dž. Makintairs smejoties atbild, ka tas ir visbiežāk uzdotais jautājums. Bet atbilde taču ir acīmredzama — zemes mala beidzas ūdenī, un tai var apbraukt apkārt pa perimetru. Plakanās zemes tīmekļa vietne arī norāda, ka pasaules malā ir kalni, kas notur okeānu. Okeāns tādā veidā ir tikai liels trauks, bet atmosfēras neaizplūšanu nodrošina kupols pār zemi.
   Plakanās zemes atbalstītāji, lai cik nesaprasti, atbalstu var gūt palūkojoties uz ANO karogu — tas zemi attēlo taisni tādu, kādu to redz viņi, ar Ziemeļpolu centrā un Antarktiku vienā malā. Šīs teorijas piekritēju ir vairāk, nekā varētu šķist.

8. 

   TONNA+

   2009. gada 18. decembris

   Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).

   Administrācija

9. 

   TONNA+

   2009. gada 25. decembris

   Uzbrukums popam Benediktam !!!

   http://www.euronews.com/link.php?url=—-://news.bbc.co.uk/go/rss/-/2/hi/europe/8430118.stm

   Es ticu,ka pasaulē notiek brīnumi un ka lūgšanas piepildās!!!

   😈 😈 😈

10. 

    TONNA+

    2009. gada 25. decembris

    Precizēšu-pagānu lūgšanas.