Aizvadītajā nedēļas nogalē Rīgā notika ikgadējais RIMI Rīgas maratons, kuram bija reģistrējušies 40122 dalībnieki no 109 valstīm, tostarp 187 skrējēji no Īrijas. To vidū bija arī diasporas pārstāvji, ieskaitot divas tautas deju kopas “Karbunkulis” ilggadējas dejotājas Daci Skudru un Kitiju Elinčevu. Abas dejotājas uz sarunu uzaicinājām vēl pirms došanās uz Rīgu, lai uzzinātu vairāk par viņu skriešanas pieredzi, motivāciju un panākumiem.
Dace sarunā atzina, ka ir sasniegusi vecumu, kad sāk jau zust spēki, tāpēc nolēma, ka jāsāk kaut kas darīt, gan lai uzlabotu veselību, gan lai turētu līdzi jauniešiem, kuru “Karbunkulī” ir ļoti daudz.
Dace stāsta, ka viņai jau skolas laikā ļoti patika skriet tieši garās distances, bet atgriezties pie skriešanas pamudināja tikšanās ar Vācijas kora “Silava” dziedātāju Ilzi Rainsku un viņas draugu, vēsturnieku un maratonistu Andri Pētersonu no Latvijas, kuri bija atbraukuši uz Īriju, lai piedalītos maratonā Tralee.
“Ilze ir manā vecumā, un es tiešām apbrīnoju viņus abus – viņi noskrēja pilno maratonu. Man bija āķis lūpā un sapratu, ka es arī gribu pamēģināt. Tajā laikā biju satraumējusi kāju un neko nevarēju darīt, biju arī sabijusies, ka pēc traumas nevarēšu vairs ne dejot, no kaut ko fiziski darīt, tas deva stimulu tomēr nepadoties. Var teikt, ka kājas trauma, Ilze un Andris bija tas komplekts, kas mani iedvesmoja sākt skriet.”
Kopš pagājušā gada sākuma, kad sākās viņas aizraušanās ar skriešanu, Dace Īrijā ir piedalījusies vismaz desmit dažādos garo distanču skrējienos.
Kitija stāsta, ka ar sportu nodarbojas jau no bērnības, agrāk trenējās vieglatlētikā, un jau 2015. gadā noskrēja savu pirmo pusmaratonu Rīgā. Viņa atzīst, ka pēc pārcelšanās uz Īriju ar skriešanu nodarbojās mazāk, taču pēdējā laikā ir kļuvusi aktīvāka skrējēja un Daces mudināta ir pieteikusies vairākos skrējienos. Viņa saka, ka skriešana ir lielisks veids kā uzturēt sevi labā formā un rūpēties par savu fizisko veselību, un tā ir paaugstinājusi viņas izturību, kas palīdz garajos deju mēģinājumos.
Dace smejas un saka, ka ir tik ļoti aizrāvusies ar skriešanu, ka mēģina tajā iesaistīt visus apkārtējos. Viņa ir pievienojusies kustībai Parkrun, kas ir ļoti populāra kopumā 23 valstīs, tostarp, arī Īrijā. Katru sestdienas rītu pilsētu parkos satiekas entuziasti, kas skrien vai arī iet līdz pat 5 kilometriem, un tas notiek neatkarīgi no gadalaika vai laikapstākļiem.
Pateicoties Dacei jau ir izveidojusies skrējēju grupiņa, kurā ir vairākas “Karbunkuļa” dejotājas un arī Daces vīrs Gatis, kurš agrāk ar lielu pārliecību apgalvoja, ka nekad mūžā ar to nenodarbosies, jo skriešana viņam nepatīk. Dejotāji jau ir piedalījušies vairākos skrējienos tepat Īrijā un nākamais kopīgi ieplānotais skrējiens būs Dublinas sieviešu mini maratons.
Dace stāsta, ka skrien 4-5 reizes nedēļā, vismaz reizi nedēļā iet uz fitnesa zāli un visam klāt vēl ir deju mēģinājumi reizi nedēļā.
“Ikdienā skriešana ir sava veida meditācija, tā noņem stresu, pēc tam jūtos ļoti labi, ļoti viegli, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un tas dod absolūtu gandarījumu. Sākumā bija grūti, trūka elpas, kājas likās smagas, prātā iezagās domas – kāpēc to man vajag. Piereģistrēšanās jebkuram skrējienam dod motivāciju tikt tam visam pāri, iziet no mājas, jo saproti, ka bez trenēšanās nevarēsi to izdarīt. Sacensības ir sava veida adrenalīns, tās dod gandarījumu, tas ir pārbaudījums, kas ļauj saprast, ka tu to vari.”
Kitija saka, ka skriešana viņai ir kā terapija, atslodze no ikdienas saspringtā grafika. Viņa atzīst, ka noteikta treniņa plāna viņai nav un skriešanas paradumi ir diezgan haotiski. Viņa strādā medicīnas nozarē un darba dienas ir diezgan piesātinātas un nogurdinošas, tāpēc Kitija sporto brīvdienās, kad ir vairāk brīvā laika.
“Man nepatīk grupu treniņi un labprāt sportoju vienatnē, jo tas ir laiks, kad varu pabūt ar sevi, pārdomāt ikdienas notikumus un sakārtot savas domas. Es parasti skrienu klusumā un mūziku neklausos, lai dzirdētu sevi un dabas skaņas, kas mani nomierina.
Skrienot garās distances, cīņa ar sevi ir smagāka nekā fiziskā slodze. Visgrūtākais ir sarunāt ar sevi izturēt līdz galam. Protams, ir arī jāapdomā skriešanas tehnika un jātur vienmērīgs temps, lai spēki neizsīktu jau pirmajos kilometros.”
Dace gan saka, ka, skrienot garākus gabalus, klausās podkāstus vai mŭziku, jo tad nav jàdomà par grŭtībàm cik ilgi vēl jānoskrien un cik smagas paliek kàjas.
“Mŭzika dod papildus enerğiju skriet un nepadoties, īpaši, sacensībàs, kad kàds aizmugurē smagi elpo,” viņa saka.
Dace uzsver, ka pie šāda fiziski aktīva dzīvesveida ļoti svarīgi ir pareizi trenēties, pareizi ēst, viņa daudz par to lasa un meklē informāciju dažādos avotos. Treniņu procesu saplānot palīdz arī Garmin viedpulkstenis un meita Ketija, kura ir profesionāla fitnesa trenere.
“Skriešana ir mana atkarība. Es nezinu, vai tā man kādreiz beigsies, bet pagaidām es esmu no tā atkarīga,” smejas Dace.
Ne velti tieši viņai pieder ideja par abu “Karbunkuļa” dejotāju piedalīšanos RIMI Rīgas maratonā. Vairākas deju kolēģes kopā ar Daci gatavojas sieviešu mini maratonam jūnijā, bet Dace šī gada oktobrī piedalīsies arī lielajā Dublinas maratonā. Viņa saka, ka noteikti gribētu noskriet maratonus arī citās valstīs.
Pēc pusmaratona noskriešanas Rīgā Dace atzina, ka guvusi brīnišķīgu pieredzi un emocijas, ka maratons bija lieliski noorganizēts un viņai nez kāpēc skriet bijis daudz vieglāk nekā Īrijā. Viņa sacīja, ka atmosfēra bija fantastiska, visapkārt ļoti daudz draudzīgu latviešu un arī ārzemnieku, daudzās vietās dziedāja kori un citi izpildītāji, bet pirms finiša skrējējus sagaidīja karsējmeitenes.
Pēc maratona Dace un Kitija atsaucās PBLA aicinājumam visiem diasporas skrējējiem pabūt kopā un satikties gastro bārā “PIGA”. PBLA priekšsēdis Pēteris Blumbergs tur uzrunāja klātesošos, apsveicot skrējējus un sakot: “Mēs visi esam latvieši un mums ir jāpalīdz Latvijai kā vien varam, arī no ārzemēm. Un viens no veidiem, kā ārzemju latvieši var palīdzēt, ir, aizbraucot mājās, stāstīt saviem paziņām, draugiem un radiem, cik šeit ir jauki, lai arī viņi nākamgad brauc piedalīties un skriet maratonu.”
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sižeta saturu atbild tā autore I.Mieze.
FOTO: no Daces Skudras personīgā arhīva
Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.