“Ķimeņu siers, pīrāgi, saulriets, Jāņu ugunskurs, dziesmas un danči. Tās ir lietas, bez kurām latvietis Līgo naktī iztikt nevar. Līdzko kādu no jaunajiem jāsasauc, tā vecākā gada gājuma ļaudis smej: “Šie jau aizskrējuši papardes ziedu meklēt.”
Taču izrādās, ka jaunie turpat pirtiņā peras, bet savukārt bērni kā mazi pīlēni peras pa baseinu un ne lūdzami nav laukā no ūdens dabūjami. Domājat, ka tas ir stāsts no kādas grāmatas par Jāņu svinēšanu Zemgalē? Nemaz ar’ ne.”
Šādus vārdus par piedzīvoto šī gada vasaras saulgriežos tepat Īrijā raksta Sandra Bondarevska, kura arī bija to Jāņa bērnu vidū, kas gada īsāko nakti sagaidīja kopā ar kora “LA’IR” un deju kopas “ Karbunkulis” ļaudīm, viņu draugiem un ģimenēm kora diriģentes Rasas Stonkus un viņas ģimenes mājās netālu no Longfordas.
Kā tas viss notika? Lieli un mazi Jāņa bērni sāka ierasties jau sestdien no rīta puses, lai sagatavotos svētku svinēšanai. Garais galds pamazām pildījās ar čaklu roku sarūpētiem gardumiem, gan sāļiem, gan saldiem, un drīz vien, kā jau pie latviešiem ierasts, brīvas vietas uz tā vairs nebija.
Vīri un puiši cēla teltis, palīdzēja savest malku ugunskuram un cepa gaļu, bet sievas un meitas tikmēr lūkoja Jāņuzāles un pina vainagus no trejdeviņiem ziediņiem. Dīdžejs Modris rūpējās par to, lai pagalms būtu pieskandināts ar latviešu dziesmām, kurām ikviens varēja dziedāt vai vismaz dungot līdzi.
Dziesmas, bērnu čalas, smiekli, sarunas un joki skanēja bez mitas gan tikmēr, kamēr līgotājus sildīja saulīte, gan arī tad, kad uzlija lietus. Šķita, ka tad kājas danču ritmos cilājās vēl jestrāk, it kā svētku svinētāji vēlētos lietu aizbiedēt.
Saulei rietot, līgotāji to pavadīja ar saules dziesmu, bet mājastēvs Ēriks aizdedza ugunskuru, visiem kopīgi dziedot “Es sakūru uguntiņu, no deviņi žagariņi.”
Dzirksteļu spietam uzvijoties debesīs, izskanēja spēka dziesma “Lai bij’ vārdi, kam bij’ vārdi,” kurā ikviens ielika domas un vēlējumus sev, savai ģimenei, mīļajiem cilvēkiem, tautai un dziļi sirdī – arī Latvijai.
Visas nakts garumā, līdz pat brīdim, kad atkal uzlēca saule, Jāņa bērni mielojās, dancoja Dignas vadībā latviešu dančus, gāja rotaļās, pērās pirtiņā, kopā ar Signi dziedāja pie ugunskura un baudīja laimes sajūtu, kas rodas tikai tad, kad esi kopā ar savējiem.
Sandra pēc svētkiem teica: “Galvenais jau ir būt starp savējiem. Un jo īpaši šādos brīžos – Jāņos, Ziemsvētkos, 18. novembrī. Tad visizteiktāk gribas dzirdēt latviešu valodu, dziedāt līdzi latviešu dziesmas. Noskatīties, kā meitas pin Jāņu zāļu vainagus un bizes. Šie noteikti ir tie brīži, kas man paliks atmiņā visspilgtāk. Un vēl saulriets. Lai gan saule riet katru vakaru, šoreiz tomēr šķita, ka tas notika kaut kā īpaši.”
To, ka viss tonakt bija īpaši, sirsnīgi un emocionāli ļoti silti, atzina visi līgotāji – gan tie, kuri neaizgāja gulēt līdz pat brīdim, kad atkal “saulīte rotājās” un modās kaimiņu gaiļi, gan tie, kam možuma tik ilgam laikam tonakt nepietika. Jāņa bērni laimīgi devās mājup, bet viņu sirsnīgie pateicības vārdi un mīlestība sildīs tos cilvēkus, kuri ļāva šos svētkus uzburt savā namā – Rasas un Ērika ģimeni. Līgo – lai top!
FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
