Marts. Pavasara pirmais mēnesis katru gadu Latvijā atnes debates par to, vai 8. martam būt svētkiem vai nē. Gan varas gaiteņos, gan masu medijos, gan darba kolektīvos, gan draugu tikšanās reizēs…
Tās paaudzes sievietēm, kas piedzīvojušas padomju varas laikus, šķiet atmiņā ir dzīvi gan skaistie, gan ne tik skaistie Starptautiskās Sieviešu dienas aspekti – gan uzmanība no vīriešu puses, pavasara ziedi, šampanietis un torte, gan arī pa ielu nedrošā gaitā slīdoši vīrieši ar noļukušām tulpēm vai rozēm, no kurām palikuši vien kāti…

Diezin vai Klāra Cetkina tālajā 1910.gadā Kopenhāgenā 2.starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē ierosinot 8.martā svinēt Starptautisko Sieviešu dienu, spēja iedomāties, ka vēl pēc gandrīz 100 gadiem tiks lauzti šķēpi par to, vai vajag to atzīmēt vai nē. Sākotnēji tā nebūt nebija svētku diena, bet gan solidaritātes diena cīņā par sieviešu līdztiesību ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā jomā. Padomju vara šo dienu pārvērta par tādiem kā “bioloģiskiem” sieviešu svētkiem.
Vēl pastāv uzskats, ka Klāra Cetkina ideju varētu būt aizguvusi no vēsturiska notikuma kādā Vidusjūras valstī. Tieši šajā dienā kādai sievietei ar savu sievišķo gudrību izdevies ietekmēt monarha iepriekš pieņemto lēmumu sodīt ar nāvi viņas vīru. To pēc drosmīgās sievas saprātīgās uzstājības monarhs atcēlis.
Tad nu katrs var izvēlēties, kāds saturs šai dienai pieņemamāks…
Kamēr vien būs cilvēki, kas atcerēsies šos reiz kalendārā bijušos svētkus, tikmēr arī tie tiks svinēti. Un ir veltīgi spriedelēt, cik tas ir labi vai slikti. Jo katra paša ziņā ir tas, ko šajā svētku reizē svinēt.