3×3 saieti Īrijā notiek jau četrpadsmit gadus un tiem ir būtiska nozīme latviskās kultūras uzturēšanā, dzīvojot tālu no dzimtās zemes. Arī šovasar, kā ik gadu, Zaļās salas saiets notika Castlebar pilsētā, Lough Lannagh brīvdienu ciematā, kur sabrauca dažādu paaudžu dalībnieki no piecām valstīm – Latvijas, Īrijas, Anglijas, Francijas un Vācijas.

To vidū bija gan “rūdīti” trīsreiztrīsnieki, kas saietos piedalās gadu no gada, un vairs nevar iedomāties savu dzīvi bez tiem, gan cilvēki, kas, kādas dalībnieces vārdiem runājot, šo “latviskuma paradīzes salu” baudīja pirmo reizi.
Katru rītu ciemata centrā mastā uzvijās Latvijas karogs, kuru, skanot mūsu valsts himnai, pacēla saieta jaunieši. Pēc tam gan lielie, gan mazie devās dienas gaitās – baudīja gardu ēdienu, ko bija sagatavojuši nometnes pavāri, apmeklēja ievirzes – tā sauc dažādas nodarbības, kurās jebkura vecuma cilvēki var iegūt gan jaunas zināšanas, gan praktiskas iemaņas un prasmes, – kā arī piedalījās vakara pasākumos, dančos un par Nīkšanu nodēvētajā kopā būšanā ar sadziedāšanos un sirsnīgām sarunām.
Vairāk kā 20 ievirzes gan bērniem gan pieaugušajiem vadīja skolotāji un sava amata meistari no Īrijas, Anglijas un Latvijas. Bērni caur rotaļām, spēlēm un praktisku darbošanos mācījās latviešu valodu, folkloru, svinēja dzimšanas dienas, sportoja. Jauniešu vidū vispopulārākā ievirze bija Jauniešu klubs, kur ar viņiem darbojās Inta un Anta Puķītes no Latvijas, kuras papildus tam muzicēja gan dančos, gan visos pārējos pasākumos, kur vien tas bija nepieciešams. Savukārt pieaugušajiem šogad bija iespēja izzināt mūsu senču redzējumu uz cilvēka vietu dzimtā, ciltī un tautā, cept maizi un gatavot latviskus ēdienus, masēt, spēlēt teātri un darīt vēl daudz ko citu.
Neraugoties uz cienījamo vecumu, ieviržu vadītāju vidū bija arī valodnieks, folklorists, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis, kurš ar savu mūžu un darbu ir bijis neizsīkstošs iedvesmas avots ikvienam, kam ir svarīgas latviskās zināšanas. Austris kopā ar savu dzīvesbiedri Ievu Freinbergu vadīja ievirzi “Cilvēka mūža gājums”. Viņš uzskata, ka tieši valodai ir izšķirīga nozīme latvietības saglabāšanā.
Austris Grasis:
“Mēs esam maza tauta, bet ar milzīgi senu, vecu kultūru, ko apbrīno un latviešu valodu māca neskaitāmās universitātēs pasaulē, latviešu vai lietuviešu valodu. Tāpēc, ka tās ir vienas no senatnīgākām valodām Eiropā. Vienāršs piemērs – bez tās valodas tu nevari saprast tautasdziesmas, kas ir mūsu kultūras bagātības pati lielākā vērtība. Var tulkot, bet tas nav tas. Tu nekad netiksi pie pašas būtības tulkojot.
Jūs esat lasījuši tautas dziesmas angliski? Tur nav nekā no tā, kas bija sākotnēji.Man Bonnā universitātē bija studenti, kas mācījās latviski tikai tāpēc, lai varētu lasīt mūsu tautasdziesmas. Viņu motivācija, tas man liekas tik pārliecinoši. Latviešu valodā “balta, balta māmulīte” ir četrdesmit dažādas nozīmes. Par Īrijas 3×3 es varu teikt, ka, tā kā es piedalījos pašā pirmajā, tad mainījies ir tas, to jau var manīt, ka jaunieši vairs nestaigā un nerunā angliski savā starpā. 3×3 nozīme ir ļoti liela, bet interesantā veidā ne tikai diaspora latvietības uzturēšanā, bet arī Latvijā, pārsteidzošā kārtā. Kad es atgriezos Latvijā, tas mani ļoti pārsteidza, cik vajadzīgas arĪ Latvijā ir latviskās zināšanas.”
Madara uz saietu Īrijā ir atbraukusi no Francijas kopā ar diviem dēliem un savu vīru francūzi, un viņi visi runā gan franču, gan latviešu valodā.
Madara Muso:
“Kad es aizbraucu uz Franciju, man bija liela cieņa pret franču valodu un es ātri iemācījos. Man patīk un es labi runāju. Varbūt Emriks, mans vīrs, ir līdzīgs kā es, un viņam ir cieņa pret manu valodu un viņš arī grib mācīties. Varbūt, ka viņš vienkārši iemācījās no manis. Viņam tas likās svarīgi – ja sieva ir latviete, tad viņam ir jāzina, kas ir Latvija, viņam jāmāk, viņš grib sarunāties ar sievasmāti un sievastēvu, un ar manām māsām. Viņam tas ir svarīgi – saprasties. Francijā visi apbrīno, visi priecājas un apbrīno un saka man paldies, ka es mācu bērniem latviešu valodu. Viņi sparot, ka tā ir bagātība un tā otra valoda ir tas, ko tev neatņems nekad. Kad tu iemācies vienu valodu, tad nākamā ir arvien vieglāk. Iemācīt bērniem valodu vietā, kur tu esi vienīgais runātājs, tas ir ļoti grūti. Visu laiku ir ne nu gluži jācīnās, bet vienmērjādomā par to.Un bērnu, mēs visi arī darām to, kas ir vienkāršāk. Un viņiem vieglāk runāt franciski, bet latviešu valodā ir jāpiepūlas. Es jau no sākuma biju izdomājusi, ka mani bērni runās latviski, ka es viņiem mācīšu. Daudz konfliktu nav bijis. Es bērniem esmu teikusi, kad viņi man atbild franciski, ka ar mammu jārunā latviski, lūdzu paprasi man to pašu latviski. Ja viņi nezina, tad es viņiem pasaku priekšā. Viņš atkārto un tad dabū, ko viņš grib, nu tā kā burkānu. Būtiskākais, ko es vedīšu mājās , ir tas, ka mani bērni un arī vīrs mazliet redzēja, kā tas ir– būt latvietim, ko nozīmē latvietis. Mans vīrs piedalījās ievirzē par latvieša mūža godiem, viņš no sākuma neko daudz nesaprata, bet es viņam pēc tam pastāstīju, arī interpretēju droši vien. Viņš saprot labāk, kas es esmu.”

Saieta emocionālā un garīgā kulminācija, kā vienmēr, bija daudzinājums, kuru vadīja Inese Krūmiņa un Jānis Atis Krūmiņš. 3×3 dalībnieki ir vienisprātis, ka šo notikumu nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt, tas ir jāpiedzīvo.
3X3 Latvijā padomes priekšsēde Inese Krūmiņa:
“Man ļoti patīk pats vārds Daudzinājums, jo tas jau sevī ietver to, ko mēs darām. Tādā modernā valodā izsakoties, mēs aktualizējam mūsu vērtības. Un 3×3 ir pierasts, ka daudzinājums ir par to tēmu, kas attiecīgajam saietam ir galvenā. Šoreiz tas bija cilvēka mūžs. Man ļoti patika tas, ka cilvēki atļāvās būt emocionāli, jo tas arī ir tas, kas izveido šo pārdzīvojumu, līdzpārdzīvojumu. Tad mēd kļūstam par pasākuma dalībniekiem, kad mums ir emocija. Kamēr viņas nav, mēs esam tikai skatītāji no malas. 3×3 pamatmērķis ir kopības sajūtas veicināšana. Atbilstoši mūža tēmai es izmeklēju no nometniekiem runātājus, par kuriem es zināju, ka viņiem ir ko teikt, ka viņi ir savā mūžā redzējuši gan labo, gan slikto, ka viņi zina, kā dažādas lietas pārvarēt. Es domāju, ka tā ir tā visbrīnišķīgākā mācīšanās, kad nav kāds viens augstāks vai gudrāks par pārējiem, bet mēs visi esam līdzvērtīgi, mēs varam no sirds runāt viens ar otru un caur to tāpat piedzīvot to, kas mums ir svarīgs un vērtīgs. Šoreiz tas ir – kā godam savu mūžu nodzīvot.”
Saietu Īrijā jau otro gadu pēc kārtas vadīja Zane un Mārtiņš Puncuļi, kuriem ir katram savs ceļš uz 3×3 un apzināšanos, ka latviskums un savu sakņu godāšana ir būtiska viņu dzīves daļa.
Zane Puncule:
“Man ir pavisam vienkārši – tad, kad piedzima pirmais bērns, es nebiju nemaz latviešu vidū, nekādā veidā. Tad, kad viņam tuvojās trīs gadi un viņš nevienā valodā vēl īsti nerunāja, es sapratu, ka man kaut kā tas process ir jāstimulē. Es atradu “Saulgriezīti” Dublinā. Pēc trīs gadiem, kad es jau biju iejutusies, sanāca tā, ka Lāsma no 3×3 padomes mani šeit uzaicināja kā mazo bērnu pasniedzēju. Mans vecākais bērns šeit (red.piez. – 3×3)ir uzaudzis, jaunākie šeit praktiski ir piedzimuši, iznēsāti un nav pat divu domu, ka tas varētu nebūt daļa no vasaras pasākuma. Viņi to gaida, uz šo brīdi meitenes jau plāno aktīvi, viņas pat zina vārdos cilvēkus, kurus viņas grib satikt. Tā ir vienkārši kā dzīves daļa, kurā satiksim latviski runājošus cilvēkus.”
Mārtiņš Punculis:
“Latvietība, Latvija kā tāda ir ļoti svarīga manas dvēseles sastāvdaļa. Citiem tā var būt folklora, citiem tās var būt tautasdziesmas, man tas ir sarkanbalti sarkanais, tās ir mūsu trīs zvaigznes, tā ir mūsu vēsture, tie ir mūsu karavīri, tie cilvēki, kas ir atdevuši savas dzīvības, lai mēs varētu sarunāties šajā valodā. Interesanti ir tas, ka es tagad dzīvoju valstī kuru sauc par Īriju, bet viņi šo savu valodu lielākā vai mazākā mērā ir pazaudējuši. Tas man katru dienu kalpo kā atgādinājums, ka tā vairs nedrīkst būt tikai mana personīgā izvēle, tas ir mans pienākums braukt un dalīties, mēģināt nodot šo iekšējo sirsnību pret šiem Latvijas simboliem arī nākošajām paaudzēm, arī jauniešiem.”
Šī gada 3×3 saiets Zaļajā salā ir noslēdzies un ikviens dalībnieks ir devies mājup ar jaunām zināšanām, draudzībām un emocijām, bet tā organizatori jau plāno nākamā gada darbus. Lai arī citugad kopā būšana būtu interesanta, viegla un emocijām bagāta.
Inese Krūmiņa:
“Šeit ir tā – mēs satiekamies, mēs esam atbalsts viens otram, mēs esam atvērti viens pret otru. Mēs zinām, ka mēs esam savējie, te ir droša vide un zini – tas ir tāpat, kā elpot ar skābekli pilnu gaisu, kad elpojas viegli un forši.”

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
FOTO: baltic-ireland.ie